Es dzīvoju zemē,

kur Daugava viļņus uz jūru nes,

kur māju logos uguns deg,

kur miglas vāli tik balti,

kur ābeļdārzos āboli smaržo,

kur ceriņos meklējam laimi,

kur dārzos visskaistākās puķes zied,

kur jāņugunis nenodziest un gulbji kā padebeši peld,

kur brīvība smaržo un nākotne sauc.

Es dzīvoju zemē, ko par Latviju sauc.

Valsts svētku priekšvakarā skolas zālē izskanēja svētku koncertstāsts “Skani, mana valoda, mana Latvija!” - stāsts par mūsu tautas saknēm, identitāti un spēku, kas nāk no valodas, dziesmas un mīlestības pret zemi. Šogad Latvijas valsts svin 107.gadadienu, bet latviešu valodā sarakstītā grāmata 500. gadadienu!

Ar runāto vārdu un izdziedātajām dziesmām, skatītājiem atklājās latviešu valodas ceļš: no mutvārdu tradīcijām līdz pirmajiem rakstītajiem tekstiem, no Glika Bībeles līdz Dainu skapja bagātībai. 1525. gadā tapa pirmie latviešu rakstītie teksti, un valoda spēja izdzīvot laikos, kad tās skanējumu centās apslāpēt vēstures pavērsieni. No Jaunlatviešu idejām līdz nacionālās identitātes uzplaukumam un Latvijas Republikas dibināšanai – šis ir ceļš, kur valoda kalpojusi kā tilts uz brīvību. Pat okupāciju un pārmaiņu laikos latviešu valoda nekad nav apklususi – tā plūda caur dzejnieku balsīm. Vārds vienmēr ir bijis spēks, kas uztur tautu un stiprina pašapziņu.

Šodien runāt un rakstīt latviski ir gan gods, gan pienākums, jo latviešu valoda ir starp 200 pasaules lielākajām valodām, un mūsu pienākums ir to saglabāt!

Mūsu koncertstāsts bija apliecinājums latviešu valodas skanīgumam un daudzkrāsainībai!

Paldies visiem, kas piedalījās svētku koncertstāsta tapšanā! Paldies visiem, kas skatījās un klausījās mūsu muzikālajā stāstā!

Arī mūsu mazie PII bērni svinēja svētkus kopā ar darbiniekiem un vecākiem.

Paldies skolas pavārītēm par svētku noskaņas radīšanu skolas ēdamzālē.

Lai skan Latvija – mūsu mājas, mūsu valoda, mūsu sirds!

Skolotāja Līga Bukovska