Šodien mēs sanācām kopā nevis klasēs pie grāmatām, bet gan Gaujienas
kapsētā – pie akmens, kas klusējot stāsta vairāk nekā jebkura vēstures
mācību stunda. 1949. gada 25. marts nebija parasta pavasara diena. Tas
bija rīts, kad tūkstošiem Latvijas ģimeņu pēkšņi zaudēja mājas, zemi un
tiesības uz savu likteni.
Vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēku- starp viņiem bija sirmgalvji un
zīdaiņi, bija skolotāji un skolēni. Viņu vienīgais 'noziegums' bija
mīlestība pret savu tēvzemi un vēlme būt saimniekiem savā sētā. Šis
akmens Gaujienas kapsētā nav tikai piemineklis tiem, kuri neatgriezās.
Tas ir atgādinājums par cilvēka gara stiprumu – par tiem, kuri izturēja
Sibīrijas salu un badu, un par tiem, kuri sirdīs saglabāja Latviju pat
tūkstošiem kilometru tālumā.
Kāpēc mums par to jārunā šodien, 2026. gadā? Jo brīvība nav pašsaprotama
dāvana. Latvijas valsts nav nejaušība. Tā ir izpirkta ar milzīgu upuru
cenu. Tā ir atbildība.
Mēs dzīvojam laikā, kad pasaule atkal mācās atšķirt gaismu no tumsas.
Atceroties genocīda upurus, mēs sev apsolām: mēs neaizmirsīsim. Mēs
būsim tie, kas sargā taisnīgumu, mēs būsim tie, kas novērtē savu valsti
un valodu.

Skolas direktore Līga Prazņicāne