1991.gada 13.janvārī  Daugavmalā notika Vislatvijas manifestācija ar 500 000 cilvēku, kur ar kolhoza autobusu ieradās arī gaujienieši.

13.janvāra vakarā Rīgā sāka celt barikādes. Gaujienieši nolēma – nevar palikt malā. No Gaujienas tika organizēti trīs braucieni, vairāk nekā 30 cilvēku. Gaujienieši apsargāja pie Oškalna un Deglava tiltus un telefona centrāli Dzirnavu ielā. Atmosfēra likās diezgan nomācoša un nemierīga, jo apkārt braukāja „Omon” vienības, taču dažiem tā likās pacilāta, vienreizēji draudzīga, kaut gan paši jau laikam nesaprata, cik nopietni tas viss patiesībā bija. Pārtika barikāžu dalībniekiem lielākai daļai bija paņemta no mājām. Sēkliņš Jānis no savas saimniecības atvēlēja puscūku, ko sagatavoja 26.arodvidusskolā. Vēlāk to nesa Rīgas iedzīvotāji. Bija sagādāta arī malka, un naktīs, lai nebūtu auksti, kurināja ugunskurus. Visdraudošākie bija vakari un naktis, jo omonieši gribēja barikāžu dalībniekus izprovocēt. Tikpat draudīgi bija tad, kad notika apšaude Bastejkalnā, kā arī tad, kad kāds brauca, jo policijai un omoniešiem bija līdzīgs transports. Mājinieki savējos atbalstīja un sekoja līdzi notikumiem televīzijā, bet tomēr uztraucās. Bet mājinieki tomēr bija saprotoši  un nepārmeta neko. Arī šodien barikāžu dalībnieki uzskata, ka bija vērts piedalīties, jo izjuta kopības sajūtu, un visi domāja par neatkarīgu Latviju un labāku nākotni. Lielākā daļa brauktu arī tagad, ja vajadzētu, jo tomēr dzīvot savā valstī un justies brīvam ir tā vērts.

Raksta turpinājums un bildes šeit

 Informāciju apkopoja skolotāja Līga Bukovska